Rīgas meistars un veiksmes meistars

[agnellaoral]

Parasti es nerunāju par šo savu pusi. Darbadienās esmu parasts cilvēks, kurš no rīta dzer kafiju un nolādē tramvaju, kurš piektdienās maina eļļu savam vecajam Opelim un kurš prot ar naglām un āmuru sarunāt ja ne mūžīgu, tad vismaz stabilu draudzību. Esmu remontētājs, tāds, ko sauc, kad jumts tek vai flīze atlūst. Dzīve man iemācījusi, ka viss plīst, lūst un nolietojas, un mans darbs ir būt tam klāt ar precīzu roku un pacietīgu skatienu. Bet ir viena lieta, ko daru tikai savā brīvajā laikā, par ko pat sieva Mirdza tikai nojauš, bet nezina visu — un tagad pastāstīšu, kā tā nonāca manās rokās.

Pirms aptuveni gada, kādā drēgnā oktobra vakarā, mans ilggadējais draugs Andris, kurš strādā ostā par celtņa operatoru, atsūtīja man ziņu ar jautājumu, vai neesot garlaicīgi. Biju tikko pabeidzis remontēt radiātoru kaimiņu dzīvoklī, un manās rokās vēl bija silikona smaka. Andris vienmēr bijis tas, kurš zina, kur notiek kas interesants, un šoreiz viņš teica, ka interneta plašumos atradis ko tādu, kas man varētu patikt — mazliet azarta pēc smagas dienas. Es smējos, jo Andris bija pazīstams ar savām idejām, bet kaut kas tajā piedāvājumā bija. Viņš pieminēja, cik ērti un ātri tagad var atrast visu vienuviet, un piebilda, ka izskatās, ka casperbets in latvia ir viens no šiem risinājumiem, jo to pazīst cilvēki šajā pusē — it īpaši runājot par Latviju. Tajā brīdī es to neuztvēru kā kaut ko īpašu, tikai kā vārdus no drauga.

Pirmo reizi, kad es tur iegāju, tas bija tīri profesionāls skatiens. Es vienmēr vispirms novērtēju durvis, slēdzenes un kāpņu telpu, tāda ir meistara daba. Bet šeit nebija fizisku durvju, bija tikai pikseļi un solījumi. Es izpētīju, kā viss darbojas, palasīju noteikumus, uzmetu aci spēļu sarakstam. Mana sirds pukstēja mierīgi — tāpat kā tad, kad satieku jaunu klientu. Sāku ar pavisam nelielu summu. Piecdesmit eiro, tieši tik, cik biju nopelnījis vakar, kad nomainīju jaucējkrānu Mirdzas māsai, uz kuru viņa bija taupījusi veselu mēnesi. Nekādu lielu cerību, tikai interese par to, kā darbojas azarts. Un zini, kas notika? Es laimēju. Nevis miljonus, bet pietiekami, lai saprastu, ka tā ir normaāla izklaide, kas var sniegt prieku, ja to dara ar galvu. Bet, protams, es neapstājos — ne tāpēc, ka būtu mantkārīgs, bet tāpēc, ka process aizrauj. Ir kaut kas hipnotisks tajā mirklī, kad ritenis griežas vai kāršu kombinācija atklājas.

Nākamajās nedēļās es iegāju vēl dažas reizes, bet tikai sestdienas vakaros, kad Mirdza skatījās savas seriālus un man nebija ko darīt. Es atklāju, ka tā ir mana privātā meditācija — iespēja izslēgt telefonu un domāt tikai par to, kas notiek šeit un tagad. Strādājot par remontētāju, tu visu laiku domā uz priekšu: cik daudz materiālu paliks, vai paspēsi līdz piektdienai, ko teiks boss. Bet spēlē tev nav jādomā par plānu, ir tikai mirklis, un tajā mirkli tu esi viens ar izvēli. Daži kolēģi par mani smejas, ka man esot dzelžaina disciplīna, bet patiesībā tā ir vienkārša saprašana — es nospēlēju tikai to, ko esmu gatavs pazaudēt. Un tā vienā no sestdienām es nolēmu uzspēlēt kādu spēli ar kauliņiem, ko atcerējos no jaunības, un man bija sajūta, ka šodien laimes dieviete skatās manā virzienā.

Tās vakars bija īpašs. Es atceros katru detaļu: kā ārā lija lietus, kā smaržoja mans mājas pīrāgs, ko Mirdza bija atstājusi uz galda, un kā es ar pirkstu viegli pieskāros datora peli. Uz ekrāna sākās spēle, un es jutu to pašu, ko jūt meistars, kad pirmo reizi atver krānu, kas visādi citādi tecējis gadiem ilgi — skaidru, tīru sajūtu, ka esi īstajā vietā īstajā laikā. Summa auga lēnām, bet nelikās neticama, drīzāk kā pareiza atbilde uz pareizi uzdotu jautājumu. Kad dienu vēlāk es saskaitīju savus laimētos līdzekļus, tie nebija astronomiski, bet man pietika, lai nokrāsotu šķūnīti un aizvestu Mirdzu uz restorānu, kur viņa sen gribēja iet. Viņa man jautāja, no kurienes tik pēkšņa dāsnuma, un es tikai pasmaidīju, sacīdams, ka zvejnieks pārdevis savu lomu. Viņa sākumā neticēja, bet tad apēda gardāko jēra karbonādi un bija laimīga.

Patiesībā visvairāk man patīk nevis pats laimests, bet tas, kā šī pieredze mainīja manu attieksmi pret neveiksmēm. Agrāk es mocījos, ja kāds remonts neizdevās no pirmās reizes — vainoju sevi, grauzu nagus, negulēju naktīs. Tagad es zinu: dažreiz vienkārši elementi nesakrīt, un tas nav nekas personisks. Tu vari visu izdarīt pareizi, bet flīze saplaisā, jo tāda ir tās flīzes garantija. Tu vari likt uz sarkano, un divas reizes iznāks melnā — tāpēc ir svarīgi saprast robežu starp spēli un dzīvi. Un šajā saprašanā man palīdzēja tieši vakari, kad es vienkārši atpūtos, vērojot, kā ekrānā griežas simboli, un ļāvos tam mierīgajam priekam, kas rodas, kad saproti, ka neesi pasaules kontrolieris, bet tikai līdzdalībnieks.

Vēl viena lieta, ko iemācījos — dalīties ne tikai ar laimestu, bet ar emociju. Mirdza sākumā bija skeptiska, kad es viņai pastāstīju par savu vaļasprieku, bet pēc tam, kad viņa redzēja, cik mierīgs es kļūstu un cik labprāt izeju uz veikalu pēc svaigām maizītēm pēc katras spēles sesijas, viņa samierinājās. Viņa pat reizēm pasmejas un jautā, vai gardā maize ir tā pati garšīgā no kafejnīcas. Un man tas atgādina, ka svarīgākais azartā nav tas, cik daudz tu nopelni, bet tas, kā tu jūties tajā mirklī un pēc tam, kad esi gatavs būt laipns pret citiem cilvēkiem.

[Forfatter]

Indlæg