Viena vakara “”vavsda””

[agnellaoral]

Vispirms jau, manuprāt, ir svarīgi pateikt, ka es nekad neesmu bijis azartisks cilvēks. Nu, vismaz tā es domāju līdz pagājušajam mēnesim. Mana dzīve rit mierīgi — no rīta kafija, darbs, vakarā seriāls un gulēt. Tāds standarta režīms, kas man pilnībā der. Bet tad notika tas, ko var saukt par likteņa ironiju vai vienkārši garlaicīgu vakaru, kas aizveda mani pavisam citā virzienā.

Viss sākās ar to, ka man bija jāpaliek mājās ar iesnu un drudzi. Nezinu, kā jūs, bet man šķiet, ka slimības laiks ir pats garlaicīgākais laiks pasaulē. Telefonā esmu pāršķirstījis visu, Netflix rāda tikai to, ko esmu redzējis, un grāmatu lasīšana ar šādām galvassāpēm nav iespējama. Un tad es ieraudzīju reklāmu. Banālu, bet kaut kā magnētiski ievelkošu — tā pati vizuālā daļa ar krāsainām ikonām un saukli “”prognozē savu laimi””. Es bez īpašas sajūsmas noklikšķināju, jo domainā kaut kas uzplaiksnīja — tāda kā spēles kāršu un skaitļu pastaiga, kas solīja mazliet adrenalīna vakara vietā.

Pirmais, ko es pamanīju, bija vienkāršība. Nekādu gari aprakstītu noteikumu, nekādu sarežģītu stratēģiju — vienkārši izvēlēties skaitli un gaidīt, vai izkritīs tava kombinācija. Es nodomāju: “”A, vienalga, izmēģināšu vienu reizi.”” Ieliku nelielu summu, tādu, ko man nav žēl aizmirst, un sāku griezt. Sākumā nekas interesants — kādi divi nelieli laimesti, kas tikai atgrieza manu sākotnējo likmi. Bet tas, kā tā spēle ievelk, nav aprakstāms. Tu gribi vēl vienu griezienu, vēl vienu kombināciju, vēl vienu mirkli, kad līnijas sakrīt. Un, kaut arī es zināju, ka tas ir tikai izklaides veids, kaut kas manā galvā kliedza: “”Vēl!””

Un te man jāatzīst — es kļuvu par to pašu cilvēku, kurš skatās ekrānā stundām, meklējot to pašu vavsda sajūtu — to mirkli, kad iznākums ir tieši tāds, kādu tu vēlējies. Es pat nezinu, no kurienes šis vārds man prātā ienāca, bet tas lieliski apraksta to klikšķi, ko jūti iekšā, kad winskipa parādās. Tu ne domā par naudu, tu domā par procesu. Tā ir kā mūsdienu meditācija ar azarta piedevu, kur tu esi viens ar savām domām un ekrānu, un nekas cits neeksistē.

Protams, es nevarēju palikt tikai pie tā vakara. Pēc slimības pārgāju uz savu parasto režīmu, bet kaut ko no tā laika es paņēmu līdzi. Es sāku ielūkoties tajā vietnē ik pēc pāris dienām, bet ne jau tāpēc, ka gribētu kaut ko nopelnīt. Man vienkārši patīk tas, kā tas maina manu uztveri. No rīta saspringts darba saziņas ritms, sapulces, grafiki — un vakarā neliela deva haosa, kas patiesībā ir pilnībā kontrolējama. Tu izvēlies, cik tērēt, tu izvēlies, kad beigt. Un tas ir tas, kāpēc es turpinu.

Pēc nedēļas es atklāju, ka man vairs nav svarīgi laimēt lielo summu. Nu, jā, tas būtu forši, bet ne tas ir galvenais. Interesantākais ir tas, ka es sāku vairāk novērtēt citas lietas. Dīvaini, bet patiesi. Vakars ar kādu spēli man atgādina, cik svarīgi ir atrast mirkli tikai sev. Un šī “”vavsda”” sajūta man tagad asociējas ar mieru, nevis alkatību. Neparasti, vai ne? Es, kurš nekad nav spēlējis pat loterijas biļetes, kļuvu par cilvēku, kas atvēris jaunu šķautni sevī.

Vēl viens moments, ko es vēlos pieminēt, ir tas, kā es iemācījos kontrolēt sevi. Sākumā bija vilinājums ielikt vairāk pēc viena zaudējuma. Bet tad es sapratu vienkāršu lietu — tā nav kompensācija par sliktu dienu, tā ir spēle. Tā ir jāuztver kā izklaide, kā kino vai teātris. Tu nopērc biļeti un nesaņem neko taustāmu, bet tu saņem emocijas. Man šī pieeja palīdzēja izvairīties no vilšanās un ļauj baudīt katru sesiju pilnībā. Un, lai arī man nav lielas pieredzes, es domāju, ka tas var būt noderīgs padoms jebkuram iesācējam.

Šodien es varu teikt, ka šis hobijs nav mainījis manu dzīvi globālā līmenī, bet tas ir pievienojis tai krāsu. Es bieži smejos par saviem vakariem, kad es sēžu ar kafiju, klausos mūziku un griežu kombinācijas. Tas ir kļuvis par grūti izskaidrojamu baudījumu, kurā sajūtas ir svarīgākas par naudu. Un, jūs ziniet, šī sajūta ir patīkama. Es nebūtu domājis, ka spēle man spēs iemācīt pacietību un apzinātību, bet tā tas ir. Tāpēc, ja arī tev kādā lietainā vakarā nāk garlaicība, varbūt ir vērts pamēģināt ko jaunu. Un kurš zina — varbūt tev arī sanāks atrast savu personīgo “”vavsda”” mirkli.

Man nav paveicies ar milzu laimestu, bet es jūtos bagāts tādā savā, savdabīgā veidā. Jo īpaši tāpēc, ka esmu iemācījies nepiesiet pie rezultāta un vienkārši izbaudīt procesu. Un, kad es tā domāju, es saprotu, ka tā ir lieliska metafora dzīvei. Tu ne vienmēr kontrolē iznākumu, bet tu vienmēr vari kontrolēt to, kā tu reaģē un ko dari tālāk. Šis vienkāršais, vakara mans personīgais atklājums paliek man līdzi, lai ko arī nākotnē notiktu. Dažreiz vissvarīgākās lietas nāk tur, kur to visnegaidi. Galvenais — nebaidīties pamēģināt.

[Forfatter]

Indlæg