Kā es pārstāju baidīties no neveiksmēm

[agnellaoral]

Man ir trīsdesmit viens gads, un pēc profesijas esmu fotogrāfs. Jau desmit gadus es strādāju šajā jomā – fotografēju kāzas, kristības, korporatīvos pasākumus un reizēm pat modes skates. Mana darba būtība ir mācēt noķert to īsto mirkli – kad cilvēki smaida, kad gaisma ir ideāla, kad viss sakrīt. Bet dzīvē ir tā, ka ne vienmēr vari noķert to īsto mirkli. Dažreiz tu nokavē, dažreiz gaisma nav tāda, dažreiz kāds pasmaida neīstā brīdī. Un es biju iemācījies to pieņemt – vismaz darbā.

Taču manā personīgajā dzīvē bija cits stāsts. Es biju perfekcionists. Bija svarīgi, lai viss notiek pēc plāna – rīta kafija, darba saraksts, vakara treniņš, filmas skatīšanās noteiktā laikā. Es biju tik ļoti pieradis kontrolēt visu apkārt, ka pats nemanīju, kā mana dzīve pārvērtās par vienu lielu, nogurdinošu uzdevumu. Draugi bieži teica, ka esmu pārāk nopietns, ka man vajag atpūsties, ļauties mirklim. Bet es nepratu.

Viss sākās tajā dienā, kad es nokavēju svarīgu fotosesiju. Mans modinātājs neiezvanījās, es pārgulēju, un klients, kurš bija atbraucis no citas pilsētas, aizgāja dusmīgs. Es jutos kā neveiksminieks. Visu dienu staigāju ar smagnēju sajūtu, ka esmu pievīlis sevi un citus. Vakarā, lai mazinātu vainas sajūtu, es atvēru datoru un sāku klīst pa internetu. Kaut kā nejauši uzgāju azarta speles. Man nebija nekādas pieredzes ar šādām lietām, bet tajā brīdī man vienalga bija par visu. Vienkārši gribējās aizmirst par notikušo.

Reģistrējos, iemaksāju simbolisku summu un sāku spēlēt. Pirmā spēle – zaudējums. Otrā – atkal. Bet trešajā reizē notika kaut kas tāds, ko es negaidīju – es uzvarēju. Ne jau daudz, bet sajūta bija dīvaina, patīkama. Es sapratu, ka šī spēle nav atkarīga no tā, cik daudz es esmu sagatavojies, cik rūpīgi esmu plānojis. Tā ir vienkārši – tu izdari izvēli, un tad notiek tas, kam jānotiek. Un tas bija atbrīvojoši.

Nākamajās dienās es atgriezos pie azarta speles, bet ne jau tāpēc, ka gribētu pelnīt. Es gribēju saprast, kāpēc tas mani tik ļoti piesaista. Un es atklāju kaut ko – tā ir vienīgā vieta manā dzīvē, kur es varu ļauties nejaušībai, kur man nav jābūt perfektam, kur kļūdas ir normāla lieta. Es sāku spēlēt ar sajūtu, ka viss, kas notiek, ir daļa no spēles. Zaudēju – tātad nākamajā reizē būs labāk. Uzvarēju – patīkams pārsteigums.

Ar laiku es pamanīju, ka mana attieksme pret dzīvi mainās. Darbā es vairs nebiju tik saspringts par katru kadru. Ja kāds kadrs izdevās ne tik labs, es vienkārši smaidīju un mēģināju vēlreiz. Fotosesijās, kurās kaut kas nogāja greizi, es jutos mierīgāks un radošāks. Kļūdas kļuva par daļu no procesa, nevis katastrofu. Kolēģi pamanīja izmaiņas un vaicāja, ko es daru savādāk. Es teicu, ka esmu iemācījies ļauties.

Reiz man bija kāzu fotosesija, kurā lija lietus. Visi bija satraukti, līgava gandrīz raudāja, jo negaidīja tādus laika apstākļus. Bet es paskatījos apkārt un ieraudzīju, cik skaisti izskatās lietus lāsēs iemīlējušies cilvēki. Sāku fotografēt, un tieši šie kadri izrādījās visskaistākie. Līgava vēlāk man zvanīja un teica, ka šīs ir viņas mīļākās bildes. Es sapratu, ka šī ir mācība, ko man vajadzēja – ka neplānotie mirkļi bieži vien ir visskaistākie. Un šo mācību man daļēji iemācīja azarta speles.

Protams, es neesmu naivs. Es zinu, ka spēlēm ir tumšā puse, ja tās kļūst par atkarību. Tāpēc es sev noteicu stingrus noteikumus – tikai noteiktu summu mēnesī, tikai tad, kad jūtos labi, nekad pēc strīdiem vai grūtām dienām. Kad zaudēju, es necenšos atspēlēties. Kad uzvaru, es priecājos, bet neļauju eiforijai pārņemt prātu. Tā ir mana paškontrole, ko esmu attīstījis gados, strādājot ar cilvēkiem un mācoties saprast viņu emocijas.

Pagājušajā mēnesī es uzvarēju summu, kas man ļāva nopirkt jaunu objektīvu, par kuru sapņoju jau pusgadu. Sākumā neticēju, ka tas ir noticis, bet, kad nauda bija manā kontā, es sajutu ne tikai prieku, bet arī pateicību. Pateicību sev, ka esmu atļāvies riskēt, ka esmu atļāvies izkāpt no savas komforta zonas. Ar šo objektīvu esmu uzņēmis dažas no savām labākajām bildēm. Un tās man atgādina, ka dažreiz ir vērts paklupt, lai iemācītos iet.

Tagad es regulāri iegāju azarta speles, bet ne jau tāpēc, ka nevaru bez tā. Es iegāju, jo tā ir mana stunda, kad es atļaujos neplānot, nekontrolēt, vienkārši būt. Tāpat kā ar kameru rokās, es koncentrējos uz mirkli, nevis uz rezultātu. Dažreiz uzvaru, dažreiz nē, bet vienmēr atgriežos ar jaunu skatījumu.

Reiz mans draugs jautāja, kā man izdodas būt tik mierīgam pat stresa situācijās. Es pasmaidīju un pateicu, ka esmu sapratis vienkāršu lietu – dzīve nav jākontrolē. Dažreiz labākais, ko vari izdarīt, ir ļauties un redzēt, kur ceļš tevi aizved. Es viņam neteicu, ka šo atziņu man palīdzēja atklāt azarta speles, bet savā sirdī zināju, ka tā ir patiesība.

Es nepārtraukšu fotografēt, un es nepārtraukšu spēlēt. Abas šīs lietas man ir mīļas, abas man māca būt atvērtam pārsteigumiem. Nezinu, cik ilgi turpināšu, bet zinu, ka šī pieredze man ir devusi dāvanu, kas nav izmērāma naudā – dāvanu būt brīvam no bailēm no neveiksmēm. Un, kad es iegāju azarta speles, es negaidu laimestu. Es gaidu mirkli, kad varu vienkārši būt, ļauties un ticēt, ka viss notiek tā, kā vajag.

Mans stāsts ir par to, kā es no saspringta perfekcionista kļuvu par cilvēku, kurš prot smaidīt pat tad, kad viss iet greizi. Un par to, ka reizēm mazākā kļūda var būt lielākā mācība. Tāpēc, ja kādreiz jūties pārāk saspiests savās robežās, pamēģini atrast veidu, kā atbrīvoties. Varbūt tā būs spēle, varbūt māksla, varbūt vienkārši lietus lāses, ko tu nofotografē. Galvenais – nebaidīties no nezināmā. Jo tieši tur slēpjas īstais skaistums.

[Forfatter]

Indlæg