Kad tuksnesis pārvērtās zeltā

[agnellaoral]

Man ir trīsdesmit trīs gadi, un es vadu fūri. Nevis tādu lielo ar piekabi, bet gan kravas busiņu, ar ko vedu preces no Viļņas cauri Lietuvai uz Poliju un reizēm līdz Vācijai. Dzīvoklis man ir Liepājā, bet es tur esmu varbūt desmit dienas mēnesī. Pārējās naktis – motelis pie šosejas, degvielas stacijas stāvlaukums vai kāda nolietota pieturvieta pie Polijas robežas.

Šis darbs ir vientuļš. Ne jau tāpēc, ka nav cilvēku apkārt – katrā pieturā kāds ko stāsta, tirgo, smejas. Bet vientuļš tāpēc, ka tu nekad neesi nevienā vietā pietiekami ilgi, lai justos kā mājās. Radio, podcasts, mana paša elpa kabīnē. Tā ir mana realitāte.

Pirms trim mēnešiem es apstājos kādā pieturā pie Suvalkiem. Bija ap desmitiem vakarā. Lietus lija kā no spaiņiem, un man priekšā bija septiņas stundas līdz galamērķim. Es nolēmu pagaidīt. Nopirku kafiju automātā, apsēdos kabīnē un atvēru telefonu. Sērfoju bezmērķīgi. Facebook – draugi svin dzimšanas dienas, četrus simtus kilometru no manis. Instagram – bildes no pludmalēm, restorāniem, normālas dzīves.

Kādā sludinājumā es ieraudzīju uzrakstu par azartspēlēm. Parasti es ritinu tālāk. Bet šoreiz ne. Nezinu, vai vainīgs lietus, vai tas, ka nebiju runājis ar nevienu dzīvu cilvēku trīs dienas. Es atvēru lapu. Tā izskatījās normāli – bez liekiem spīguļiem, bez kliedzošām animācijām. Tajā brīdī es vēl nezināju, ka šī vieta ir vavada eesti. Nosaukums man neko neteica. Es vienkārši iegāju.

Reģistrējos. Tas aizņēma divas minūtes. Ieliku divdesmit eiro. Domāju – ja zaudēšu, tas ir divi alus un viena burgera cena. Ja laimēšu – būs stāsts.

Sāku spēlēt kādu slotu ar ēģiptiešu tēmu. Faraoni, skarabeji, smiltis. Pirmais grieziens – nekas. Otrais – mazs laimests, pieci eiro. Trešais – tukšs. Tā turpinājās kādas divdesmit minūtes. Es griezu un dzēru savu automāta kafiju, kas garšoja pēc kartona. Man bija vienalga par rezultātu. Tas bija labākais – es negaidīju neko. Tikai aizpildīju laiku.

Pēc četrdesmit griezieniem manā kontā bija trīspadsmit eiro. Gandrīz nekas. Es jau grasījos aizvērt lapiņu, kad pamanīju – man ir pieejams bonusa grieziens. Kaut kāds nejaušs piedāvājums. Es nospiedu.

Un tad sākās.

Ekrāns mainīja krāsu. Parādījās liels ritenis ar sektoriem. Es sapratu, ka tas ir bonusa raunds, bet nezināju, kā tas strādā. Ritenis sāka griezties. Es skatījos, kā bultiņa slīd garām mazajām vērtībām – 10 eiro, 20 eiro, 50 eiro. Un tad tā apstājās uz 500.

Es noliku kafiju. Paskatījos vēlreiz. Jā, 500 eiro. Simbols nebija melots. Mans telefons kabīnē izskatījās kā svešs objekts. Es nespēju noticēt, ka šis mazais ekrāns man ir parādījis piecsimt. Toreiz pirmo reizi mūžā es sapratu, kāpēc cilvēki kļūst par spēlmaņiem. Ne jau naudas dēļ. Tās dēļ sajūtas, ka tu, viens pats lietū, esi kaut ko uzvarējis.

Bet es neizņēmu naudu. Ne uzreiz.

Es paliku vavada eesti vēl stundu. Nevis tāpēc, ka gribēju laimēt vēl. Tāpēc, ka man nebija kur citur iet. Līdz rītam vēl sešas stundas. Es pārslēdzos uz citu spēli – kaut kādu tropisku, ar papagaiļiem un augļiem. Tur es zaudēju desmit eiro. Tas bija labi. Tas atgādināja, ka sistēma nestrādā pret mani. Sistēma vienkārši ir.

Nākamajā rītā es izņēmu četrsimt eiro. Simts atstāju kontā. Kāpēc? Tāpēc, ka man patika doma, ka tur kaut kas ir. Nevis nauda, bet iespēja.

Ar to naudu es nopirku jaunu tehniku savam busiņam – labāku telefonu turētāju, bluetooth skaļruni, lai varu klausīties mūziku bez vadiem. Un vēl nopirku dāvanu savai mātei – viņai bija dzimšanas diena pēc divām nedēļām. Ziemas zābaki, labus, siltus. Kad viņa prasīja, no kurienes nauda, es pateicu – bonuss no darba. Viņa noticēja.

Nākamajā nedēļas nogalē es braucu cauri Lietuvai. Apstājos Kauņā, lai paēstu. Sēžot burgeru kioskā, es atvēru vavada eesti atkal. Ieliku piecdesmit eiro – pusi no tā, kas bija palicis. Domāju – šoreiz bez cerībām. Tikai pārbaudīt.

Es uzvarēju vēlreiz. Ne piecsimt. Tikai simt trīsdesmit. Bet uzvarēju. Izņēmu atkal. Burgera cena pēkšņi likās niecīga.

Tagad ir pagājuši divi mēneši. Es joprojām braucu pa šosejām. Joprojām guļu kabīnē vai lētos moteļos. Bet kaut kas ir mainījies. Es vairs nejūtos tik vientuļš. Jo man ir šis mazais rituāls – reizi nedēļā, apstājoties kaut kur uz robežas, es atveru vavada eesti, ielieku nelielu summu un pagriežu desmit, piecpadsmit reizes. Ne vairāk. Tas ir kā sveiciens no citas dzīves. Dzīves, kurā es neesu tikai fūristis. Es esmu arī cilvēks, kurš reiz lietū laimēja piecsimt eiro.

Daži teiks – tas ir bīstami. Jā, var būt. Bet bīstamāk ir braukšana pa ziemas šoseju, kad kravas auto ir apmets ar ledu. Esmu redzējis avārijas. Esmu redzējis cilvēkus, kas zaudējuši visu. Bet šīs spēles nav par zaudējumu. Tās ir par to, vai tu spēj apstāties. Es varu. Es apstājos pēc desmit griezieniem. Tāpat kā apstājos pie sarkanā luksofora. Tas ir ieradums.

Šodien man kontā joprojām ir tie simts eiro no pirmā laimesta. Es tos neaiztieku. Tie ir kā talismans. Ne jau tāpēc, ka nesīs veiksmi. Tāpēc, ka atgādina – vientulībā var atrast arī kaut ko gaišu. Un ja tu esi pacietīgs un neprasīgs, dažreiz liktenis tev uzmet kādu kārti, ar kuru neesi rēķinājies.

Es tagat braucu uz Varšavu. Līst atkal. Bet manā kabīnē spēlē mūzika no jaunā skaļruņa, un mans telefons rāda plusu. Ne jau miljonu. Bet pietiekami, lai pasmaidītu. Un smaids uz šosejas ir vērtīgāks par zeltu.

[Forfatter]

Indlæg